Bezmaksas rokasgrāmata apmācībai insulta pacientiem
Insults nešķiro cilvēkus pēc sociālā statusa, vecuma vai kādām citām pazīmēm. Tas pārsteidz nesagatavotus, radot apjukumu gan pašam insulta pacientam, gan viņa tuviniekiem. Lai palīdzētu cilvēkam iespējami veiksmīgāk un ātrāk atgriezties ikdienas dzīvē, četras pieredzējušas medicīnas darbinieces radījušas rokasgrāmatu “Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientiem”, kas ar TENAS atbalstu ikvienam pieejama bez maksas.
Izdevuma atvēršanas svētkos tā līdzautore, Vidzemes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas virsmāsa, Vidzemes Rehabilitācijas centra stacionārās nodaļas virsmāsa Inta Sīka emocionālā uzrunā sacīja, buklets veidots kā palīgs gan viņām pašām, gan insulta pacientu tuviniekiem, lai ikdienā varētu sniegt kvalitatīvu aprūpi un atveseļošanās process noritētu iespējami veiksmīgāk. “Vidzemes slimnīcā mums ir brīnišķīga komanda, taču liela loma ir tieši insulta pacientu piederīgajiem, kuru aprūpē visbiežāk nonāk cilvēks pēc izrakstīšanas no stacionāra. Ļoti ceram, ka buklets būs noderīgs. Nodaļā to dodam katram piederīgajam, kurš apciemo insulta pacientu. Tāpat pievienojam izdevumu par pretizgulējuma plāksteriem, kā arī bukletu par sabalansētu uzturu un firmas TENA sagatavoto informāciju par to, kādām diagnozēm tiek apmaksātas autiņbiksītes,” atklāja Inta Sīka un piebilda, ka izdevuma tapšanā piedalījusies arī medmāsa Madaras Važa, ergoterapeite AneteKaužēna un audiologopēde Anda Papule.
Izdevums “Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientiem” tapis ar zīmola TENA un “Inko centrs” atbalstu, tāpēc ikviens interesents, tostarp medicīnas iestādes, to var saņemt bez maksas, zvanot uz tālruni 80001213 darba dienās no 9:00-17:00 vai rakstot uz e-pastu: [email protected].
Kā uzsvēra zīmola TENA pārstāve Airisa Freimane, piedzīvojot insultu, itin bieži cilvēkam nākas saskarties arī ar nepatīkamo urīna noplūdes problēmu, tamdēļ kvalitatīvi higiēnas palīglīdzekļi ievērojami uzlabo insulta pacienta dzīves kvalitāti. Viņas teiktajam piekrita arī “Inko centra” pārstāvis Raimonds Rutkis, piebilstot, ka plaša informācija par urīna nesaturēšanas problēmām atrodama interneta vietnē www.esisauss.lv.
“Kad cilvēku izraksta no slimnīcas, no rehabilitācijas centra, viņš paliek viens mājās, Tamdēļ esmu priecīga par šo izdevumu, jo tajā vienkāršā saprotamā valodā ir pastāstīts un parādīts, kas un kā darāms mājas apstākļos, lai cilvēks iespējami ātrāk atlabtu pēc insulta,” izdevuma atvēršanas svētkos sacīja Insultu pārcietušo cilvēku un viņu radinieku psiholoģiskā atbalsta biedrības “Vigor” priekšsēdētāja Marina Kuzņecova. Viņa pati pārcietusi divus insultus – vienu pirms 15 gadiem, bet otru vēl pēc pieciem gadiem. “Tagad man viss ir kārtībā, tikai labā puse vēl neklausa tā, kā vajadzētu,” pajoko un atzīst, ka viņai pats grūtākais bijusi nespēja runāt, kas ilga apmēram pusgadu. “Visu mūžu esmu bijusi krievu valodas skolotāja, kādu laiku arī skolas direktore. Nespēja parunāt man radīja lielas psiholoģiskas problēmas, taču iepazinu ļoti labu logopēdi unpamazām atguvu runas spējas. Tāpat arī no jauna mācījos darīt citas ikdienišķas lietas,” atklāja Marina Kuzņecova. Pēc “nostāšanās uz kājām” viņa kopā ar domubiedriem izveidoja biedrību un jau 13 gadus darbojas kā volontiere, tamdēļ viņas redzeslokā nonāk daudz insulta pacientu un viņu tuvinieki, kuri ir sākotnēji ir apjukuši, saskaroties ar jauno situāciju. Biedrības vadītāja saka: “Šāda rokasgrāmata bija ļoti nepieciešama, jo sniedz cilvēkam atbildes uz daudziem jautājumiem, kas parasti rodas, ikdienā saskaroties ar insulta pacienta aprūpi.”
To, ka izdevums ir labs palīgs gan insulta pacientiem, gan viņu aprūpētājiem, atzina arī Latvijas Insulta biedrības un Neirologu biedrības vadītāja asoc.prof. Evija Miglāne: “Saslimstība ar insultu ir ļoti augsta mūsu valstī, lai gan esam zinoši šajā jomā. Pēdējo desmit gadu dati liecina, ka ik gadu dažādās Latvijas slimnīcās nonāk 10 tūkstoši pacientu ar smagāku vai vieglāku insultu. Līdz šim Latvijas medicīnā galvenais akcents likts uz akūtas palīdzības nodrošināšanu, taču nereti tiek aizmirsts par to, kas ar cilvēku notiek pēc tam, kad viņš atstāj stacionāru. Uz pārējo Eiropas valstu fona sums ir sliktāki rādītāji par periodu pēc akūtas palīdzības sniegšanas insulta pacientiem. Rehabilitācija, palīdzība ģimenē, ko var sniegt tuvinieki, sociālie darbinieki, psihologi – tam visam ir liela loma, lai cilvēks atlabtu, taču mūsu valstī šī joma nav pietiekami attīstīta.”
Arī RSU profesors, Veselības ministrijas galvenais speciālists fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā prof. Aivars Vētra norādīja, ka izdevums “Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientiem” reizē rada divējādas izjūtas – gan prieku par to, ka tapis krājums, kas ļauj sniegt palīdzību insulta pacienta, nezaudējot cilvēcisko cieņu, gan ne tik gaišas sajūtas: “Šis izdevums apliecina mūsu rehabilitācijas medicīnas vājumu valstī. Atsevišķās slimnīcās ir speciālisti, kuri sākotnēji darbojas kopā ar pacientu, bet pēc tam ir ilgs pārrāvums, kamēr cilvēks gaida rindā uz rehabilitācijas centru, un sākumā dotais potenciāls ir izsēts. Es varu runāt gan kā profesors, gan kā insulta pacients ar vairāk nekā 20 gadu stāžu. Atceros, kad biju nogulējis 20 dienas, galvu nepaceļot, man vajadzēja sākt darboties sanitāra vadībā. Es darīju visu, kas aprakstīts bukletā, tāpēc ceru, ka tas būs labs palīgs insulta pacientiem un viņu tuviniekiem.”
Pieredzes stāsts
Ilze insultu piedzīvoja pirms trīs gadiem, un sieviete piekrita dalīties savā pieredzē, lai uzmundrinātu citus nelaimē nokļuvušos sasparoties un darīt visu, kas nepieciešams, lai atgrieztos, kā viņa saka, normālā dzīvē. Ilze atzīst, ka joprojām katru dienu atgūst kādu no iemaņām vai uzlabo tās, un priekš par katru mazo uzvaru ir liels un dod iedvesmu turpināt darboties. Un dzīvot.
Ilze (68) allaž bijusi sprigana, spēkpilna sieviete. Tuvinieki un draugi mēdza jokot, ka Ilzi laikam darbina Duracellbaterijas, tomēr 65 gadu vecumā tās pēkšņi pārstāja darboties hemorāģiskā insulta dēļ…
Par laimi, Ilzei vienmēr bijusi spēcīga dzīvotgriba, un, iespējams, pateicoties neatlaidīgajam cīņas sparam, šo trīs gadu laikā viņa atguvusi lielāko daļu no savām spējām.
Tas notika 2013. gada vasarā. Dažas nedēļas iepriekš sieviete uzzināja, ka tiek likvidēta viņas ilggadējā darbavieta. Sasprindzinājums, neziņa, kā dzīvot tālāk, ko darīt… Laikam tas arī bija īstais iemesls, kādēļ notika tā.
Diena pagāja, strādājot dārzā, taču vakarpusē Ilze sajuta lielu nogurumu. Viņa attapās pie jaunizveidotās puķu dobes. “Bija dīvaina sajūta – sāku tā kā riņķot, nespējot valdīt pār savām kustībām, un lēnām, lēnām slīgu zemē. Sapratu, ka jātiek līdz mašīnai, kas bija dažu metru attālumā, lai paņemtu telefonu un piezvanītu. Labā ķermeņa puse neklausīja nemaz, bet, kaut kā šļūcot uz kreiso pusi, tiku līdz telefonam. Piezvanīju ātrajai palīdzībai, arī vedeklai, lai pateiktu, ka kaut kas nav kārtībā. Nezinu, vai zaudēju samaņu, vai notika kas cits, bet nākamais mirklis, ko atceros – mani nes uz nestuvēm. Nākamais kadrs – esmu jau slimnīcā,” atminas Ilze.
Sievietei veica galvas operāciju, un tad sākās ilgais atlabšanas posms. Reizumis naktīs Ilzei atgriezās saprāta uzplaiksnījumi, kas ar katru dienu kļuva arvien biežāki. Samērā ātri sievieti sāka apciemot fizioterapeite, kura mēģināja Ilzi sliet augšā no gultas, bet sākotnēji viņa katrreiz saļima. “Jutos kā dārzenis, domāju, ka man vairs nekad nebūs normāla dzīve,” saka Ilze. Arī ēstgriba bija zudusi un niķojās valoda – Ilze nespēja izrunāt daudzus vārdus, bet krievu valodas zināšanas bija pagaisušas pilnībā.
Tomēr ikdienas fizioterapijas nodarbības darīja savu, un Ilze ar katru dienu kļuva arvien veselāka. “Manā dzīvē gaišo periodu kļuva aizvien vairāk. Sākās pastaigas ārā, pamazām atgriezās arī vēlme dzīvot un darīt visu, lai es nebūtu dārzenis, bet cilvēks.
Mans pirmais solis! Tas bija vesels notikums, kas atgrieza ticību, ka varbūt kādreiz varēšu staigāt. Šausmas gan iedzina kāpnes – kā pa tām var staigāt, un it īpaši doties lejup?! Tomēr soli pa solītim, turoties pie līdztekām, vēlāk – pie dažādiem palīglīdzekļiem, lēnām, lēnām sāku ticēt, ka dzīve nav beigusies,” atklāj Ilze.
Viņa sāka pārvietoties ar spieķa palīdzību, arī visa māja tika pārkārtota sievietes vajadzībām. Kā viņa pati saka – viss bija jāapgūst no nulles. Arī labierīcību apmeklējums, par ko Ilze priecājās visvairāk, jo aptuveni četrus mēnešus bija spiesta lietot autiņbiksītes. “Psiholoģiski tas bija ļoti grūti. Vienmēr esmu domājusi, ka mani jau nekad neskars urīna nesaturēšanas problēmas. Visu dzīvi esmu bijusi sportiska, muskuļi vingri… Taču insulta gadījumā tie atslābst.”
Pamazām atgriezās arī atmiņa un, skatoties televizoru, viņa spēja uztvert informāciju. Apmēram pēc pusotra gada Ilze jau sāka lasīt avīzes. Pēc diviem – risināt krustvārdu mīklas. “Tagad lasu arī grāmatas, raiti runāju, pamazām atcerējos arī krievu valodu,” viņa saka “bet pats svarīgākais – es atkal staigāju! Protams, šķīvji un krūzītes plīst krietni biežāk, nekā pirms insulta, bet trauki taču plīst uz laimi!
Saka, ka tās kustības, kas gada laikā pēc insulta neatgriežas, būs pazudušas pavisam. Bet tā nav. Katru dienu kaut kas atgriežas – mazas, sīkas nianses, un jūtu, ka varu aizvien vairāk un vairāk.”
0 Comments